„Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumšumā. Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā…” – raksta pravietis Jesaja. Diženā pravieša vārdi stāsta par garīgo tumsu un grēka radīto aklumu. Grēcīgais cilvēks pēc savas dabas mīl tumsu un ienīst glābjošo patiesības gaismu, jo tā viņam ir nepanesami sāpīga un uztraucoša. Savukārt grēka tumsa tam ir mīļa, un tādēļ viņš labāk paliek tumsā un nenāk pie gaismas. Vēl vairāk, nepazīdams Dieva patiesības gaismu, cilvēks savā aklumā velna radīto tumsu arvien uzskata par visspožāko gaismu. Lai cilvēks atgūtu redzi un ieraudzītu gaismu, Viņam jāsaņem grēku piedošana un jātop ticīgam. Kamēr cilvēks ir neticīgs, viņš staigā ar baļķi acī, tas ir, viņš pēc savas dabas ir akls grēcinieks. Pats par sevi saprotams, ka ar baļķi acī cilvēks redzēt nespēj neko. Tādēļ smieklīgi, protams, ir apgalvojumi, ka viņš redz skabargu citu cilvēku acīs. Patiesībā viņš neredz un nesaprot neko, jo ir tikpat akls cik stulbs! Jā, tieši šādi apustulis Pēteris raksturo cilvēku, kas nepaļaujas uz grēku piedošanu Kristus vārdā. Ja ņemam šos vārdus nopietni, tad atskārstam cik pamatoti pasaules gudrību Dievs sauc par vislielāko muļķību. Tādēļ paradoksāli, bet tā saucamo apgaismības laikmetu pamatoti var saukt par garīgās tumsas laikmetu, kurā Rietumu pasaule grimst nu jau vairākus gadsimtus.

Mūsdienu cilvēkam, kas radis paļauties pats uz sevi, ir grūti noticēt, ka viņš ir garīgi akls. Vēl grūtāk viņam ir ticēt, ka šo aklumu nav iespējams novērst pašam, ka te nepalīdz ne izglītība, nedz cilvēka prāts. Lai cilvēks kļūtu garīgi redzīgs, viņam ir jākļūst ticīgam. Savukārt ticība nekad nav cilvēka intelektuālās piepūles auglis, bet tā arvien ir Dieva dāvana, kas nāk līdz ar grēku piedošanu. Šo garīgo atziņu labi raksturo Pāvila vārdi, kurus viņš rakstījis kristiešu draudzei Efezā: „Jo reiz būs bijāt tumsa, bet tagad esat savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, un pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams. Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos…” Tātad ticīgu cilvēku pats Dievs atbrīvo no baļķa acī un no tumsas pārceļ gaismā. Šai garīgajai pārmaiņai ir noteiktas sekas: tie, kas kļuvuši par gaismas bērniem, savās dzīvēs cenšas līdzināties nevis tumsas kungam, bet gan savam Gaismas Tēvam.

Pirmkārt, tas izpaužas tā, ka viņi top žēlsirdīgi, jo viņu garīgais Tēvs ir žēlsirdīgs. Tumsas valstības pavalstnieki, kas dzīvo bez Kristus gaismas, arvien ir nežēlīgi viens pret otru. Viņi nezina, ka tiem ir mīļš un gādīgs Tēvs Debesīs un tādēļ tie kā ielas bērni, kas ar nagiem un zobiem cīnās par vietu zem saules. Turpretī Debesu Tēva bērni ir pieredzējuši sava Tēva mīlestību. Dievs nav viņus nosodījis, kā tie bija pelnījuši, bet izglābis, sūtīdams pasaulē Glābēju – Jēzu Kristu. Grēka uguns jūra – naids, skaudība, dusmas, atriebības alkas un iekāre, kas trakoja viņu miesā, tika dzēsta ar Svētas Kristības ūdeni. Viņu acis atvērās un tie iegāja jaunā pasaulē, kur valda dzīvības un žēlastības gaisma. Piedzīvojuši šo vārdos neaprakstāmo Dieva mīlestību, viņi paši sāka just līdzi savam tuvākajam un mīlēt viņu, neatkarīgi no tā, kāds viņš ir. Dievs viņiem savu žēlastību bija parādījis jau tad, kad tie vēl bija grēcinieki. Viņš lika savai saulei spīdēt pār viņiem un darīja tiem daudz laba, lai gan viņi nezināja, ka tas ir Dievs un tādēļ visu labo maldīgi piedēvēja paši sev vai nejaušībai. Tagad, kad grēka tumsa ir izgaisusi, viņi redz savu žēlsirdīgo Tēvu, kas sūta pasaulē savu Dēlu, lai glābtu viņus no elles, velna un nāves. Viņš dod tiem arī ēst un dzert, drēbes un mājas, un visu pārējo, kas dzīvē nepieciešams no savas lielās žēlastības, lai gan neviens to nav pelnījis. Tas rada prieku, paļāvību un pateicību. Tiesa, arī ticīgie cilvēki vēl joprojām nav pilnīgi. Viņu vecā cilvēka daba vēl nav pilnība zudusi un vēl joprojām ir dzīva, un laiku pa laikam tā ņem virsroku un izpaužas nevis pateicības pilnā paklausība, bet ļaunos darbos. Tomēr Debess Tēvs Kristus dēļ nepielīdzina kristiešiem viņu grēkus, bet piedod tos un ir iecietīgs, laipns un žēlsirdīgs. To visu piedzīvojot, cietās akmens sirdis atmaigst un ticīgie arvien vairāk un vairāk sāk izturēties žēlsirdīgi pret citiem cilvēkiem.

Tas izpaužas tā, ka viņi vairs netiesā citus, visu tiesu atstājot Debesu Tēva rokās. Ar cerībām tie lūdz un gaida, lai tie, kas viņiem dara ļaunu, nāktu pie patiesības atziņas un ticības gaismas. Sevis dēļ kristietis nevienu nenolād un nesūta uz elli, bet labprāt piedod, tāpat kā viņam ir piedots. Redzot, ka Viņa bērni ir izpratuši Viņa žēlsirdīgo, mīlestības pilno piedošanu Jēzū Kristū un piedod citiem, Debesu Tēvs arvien turpina piedot saviem bērniem viņu grēkus un pārkāpumus un darīt tiem labu. Savukārt viņi, redzēdami, cik daudz, Dievs ir tiem devis, kā Viņš kā mīļš Tēvs rūpējas un gādā par tiem, arī sāk dot citiem. Viņi zina, ka Kristus vārdi – dodiet un jums taps dots ir patiesi. Ticība uzticas šiem vārdiem un nekavējas darīt labu savam tuvākajam. Savukārt Dievs turpina izbērt pār viņiem savas dāvanas kā no pārpilnības raga, jo Viņam nekad neaptrūkstas ko dot.

Patiesībā Dievam vairāk par visu patīk tieši dot un īpaši Viņam patīk dot tiem, kas līdzīgi Viņam, paši dod citiem. Te gan nav iespējama tirgošanās, cerot šādi piespiest Dievu dot vairāk. Tā ir nevis ticība, bet neticība, kas tirgojas ar Dievu. Ticība dod tādēļ, ka tā ticīgo dara līdzīgu Kristum, tā zina, ka tai ir visa kā diezgan un tādēļ tā droši palīdz tiem, kam trūkst. Ticību nav jāmudina uz labiem darbiem un ticība nekad nevaicā – kas man par to būs? – jo tā zina, ka tai jau ir viss, kas tai vajadzīgs.

Turpretī neticīgs cilvēks arvien ir liekulīgs, tas ir, viņš izliekas labāks, nekā ir patiesībā un par citiem domā, ka tie ir sliktāki par viņu. Neticībai vienmēr trūkst žēlsirdības, tā ir skaudīga, tiesājoša un skopa, tā arvien grib paaugstināties pār citiem cilvēkiem. Ticībai savukārt nerūp citu cilvēku nepilnības. Tā labprāt panes tās, neaprunā citus, jo tā zina, ka ikkatra vecā cilvēka daba ir viens vienīgs milzīgs grēka baļķis. Skabargas jeb ļaunie darbi nāk no šī baļķa. Tad kādēļ gan cīnīties pret atsevišķām skabargām! Labāk jārāda savam tuvākajam Ceļš – jārāda tam Kristus, jāstāsta par piedošanu Kristus vārdā, kas vienīgā spēj atņemt grēka baļķi. Bet ko darīt ar skabargām – ar mūsu ikdienišķajiem ļaunajiem grēkiem, ar mūsu vājo miesu? Te nav citas iespējas, kā dzīvot no piedošanas, tas ir, saņemt piedošanu no Kristus un piedot citiem.

Svētajā Absolūcijā mēs šodien dzirdējām paša Dieva balsi, kas mums skaidri un saprotami teica – tev tavi grēki piedoti, ej ar mieru. Tas pats Dieva miers tika sludināts no kanceles un īpašā veidā to pēc brīža saņemsim Svētajā Vakarēdienā. Vai gan var būt vēl lielāka žēlsirdība, ka Dieva Dēls mums dod pats savu miesu un asinis, dzen laukā no mums grēku un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un pilnīgu prieku? Mums atliek no sirds pateikties Viņam un darīt labu citiem, tāpat kā Dievs dara labu mums, jo mēs esam Viņa bērni, žēlastības un gaismas bērni. Āmen.

Par savu sūtību šajā pasaulē, Jēzus saka, ka Viņš ir nācis iznīcināt velna darbus, tas ir, atbrīvot cilvēkus no velna varas. Kas tad velna vara ir? Velna vara ir meli. Vispirms velns ieved cilvēku grēkā, ar saviem meliem pievildams viņu un iestāstīdams, ka cilvēks ir labs, bet Dievs slikts. Pēc tam, kad cilvēks velnam noticējis, velns tiešā ceļā dodas pie Dieva un saka – lūk, grēcinieks, Tev tas jāsūta uz elli, jo viņš tāpat kā es uzskata sevi par labu, bet Tevi, Dievs, par sliktu. Viņa vieta ir kopā ar mani ellē! Ko šajā gadījumā dara Dievs? Viņš rīkojas galēji neparasti, proti, Viņš nevis iznīcina savu nepaklausīgo radību, bet Viņa Dēls kļūst par cilvēku un ierodas šajā pasaulē, lai sludinātu patiesību, samaksātu par cilvēku grēkiem un atvestu viņus atpakaļ pie Dieva. Un tā mēs evaņģēlijos lasām, ka Kristus kā vienkāršs cilvēks staigā apkārt pa visu zemi, sludina patiesību, strīdas ar saviem pretiniekiem, dziedina slimos un izdzen ļaunos garus. Kā redzat, viņš neceļ baznīcas, nedibina korus, dāmu komitejas un jauniešu pulciņus. Viņš netērpjas arī savādās drēbēs, neliek sev galvā lielu cepuri, nedibina klosterus un neorganizē svētceļojumus. Turpretī Viņš saka, ka Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā, un ka Viņš nācis ārstēt nevis veselos, bet slimos. Kāds pāvests varbūt arī ir spējis to saprast, bet neviens nekad nav varējis ko tādu pieņemt. To nesaprot un nepieņem arī daudzas citas baznīcas un kristieši, kas slimo ar šīs pasaules slimību, proti, tie mēģina celt paradīzi zemes virsū. Tā kā to nav iespējams izdarīt lielā mērogā, tad tie cenšas radīt savu mazu, mīļu paradīzīti, kur kultivēt savas reliģiskās tradīcijas. Tā nu mūsdienās mēs vērojam to pašu, kas bija redzams Jēzus laikā, proti, farizejus un rakstu mācītājus, kas veido savu paradīzi šeit uz zemes un Jēzu, kurš sludina Evaņģēliju un ap kuru pulcējas muitnieki uz grēcinieki. Tāpat kā toreiz, arī mūsu dienās farizeji kurn pret Kristu –viņš nevar būt dievbijīgs cilvēks, jo viņš „pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”

Sastopoties ar šo augstprātīgo muļķību, Kristus tiem stāsta līdzības par pazudušo avi un grasi: Katrs, kam pazudusi avs, ies to meklēt, un katrs, kam pazudis naudas gabals, meklēs to, kamēr atradīs. Atrašanas brīdis būs prieka un līksmības pilns. Tieši tāpat rīkojas arī Kristus, kas nācis šajā pasaulē, lai meklētu savas pazudušās avis un grašus. Kad Viņš kādu no tiem atrod, debesīs valda neaprakstāms prieks. „Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Tātad Kristus ir nācis meklēt un glābt grēciniekus. Lai to paveiktu, Viņš pats, svēts būdams, ir kļuvis par grēcinieku citu vietā un dāvājis tiem savu taisnību. Savai baznīcai Viņš devis līdzīgu uzdevumu, jo dodams tai Svēto Garu un varu piedot grēkus, Viņš saka – „kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Tā nu baznīcas uzdevums ir vienkāršs un skaidrs – ar bauslību aicināt atgriezties no grēkiem; tiem, kas nožēlo grēkus, sludināt grēku piedošanas Evaņģēliju; kristīt un mācīt Dieva tautu. Ja baznīca nopietni ķeras pie grēcinieku glābšanas uzdevuma, tad citām lietām tai vienkārši neatliek laika. Tātad mūsu uzdevums ir meklēt pazudušo avi, bet izdibināt, kas ir pārējās deviņdesmit deviņas avis, mums pašreiz nav laika. Šo nodarbi atvēlēsim svētceļniekiem un citiem, kam daudz brīva laika.

Tā nu tava sirds var līksmot, jo Tu esi pazudusī avs, kuru Kristus ir atradis un uz saviem pleciem nes mājās. Tu esi pazudušais grasis, kas jau esi sievas rokā un par kuru priecājas visi Dieva eņģeļi. Un tagad tev ir jādara tas, ko darījis ir Kristus, proti, jāmeklē pazudušās avis un graši un jāatdod tiem sava taisnība un savs gods. Pasaule un reliģiski ļaudis to saprast nespēj. Viņi vienmēr ir augstprātīgi un egoistiski liekuļi, kas lūgšanas vietā aprunā un glābšanas vietā pazudina. Turpretī ticīgs cilvēks, ieraugot ēzeli, nesmejas par viņu, bet zina, ka pašam viņam ir tā pati miesa un asinis. Ieraugot grēcinieku, viņš nerauc degunu, bet dodas uz savu kambari, lai lūgtu par viņu, pēc tam meklē viņu un runā ar viņu. Tāpat kā Kristus nes tevi, tev jānolaižas no saviem augstumiem un jāiebrien grēcinieka dubļos – tikpat dziļi, cik tajos iestidzis viņš un jāmēģina viņu dabūt no šiem dubļiem ārā. „Tādēļ”, saka Luters, „saskaņā ar Dieva spriedumu – uz zemes nav lielāka grēka kā tas, ko dievbijīgi vīri, sievas un jaunavas dara, nicinot tos, kuri dara grēkus. Šie dievbijīgie ļaudis grib paturēt savas dāvanas tikai sev; tie kļūst uzpūtīgi un nicina savu tuvāko.” Dievs piemeklē šādus cilvēkus un liek tiem krist smagos grēkos, lai tie beidzot saprastu, ka pēc savas dabas nav nekas vairāk, kā parasti ēzeļi, kas nes savu vecā cilvēka nastu.

Tā nu šīs dienas evaņģēlija stāsts mums ir pielicis pilnas rokas ar darbu – tā kā tagad mēs zinām, ka šajā pasaulē dzīvojam, lai glābtu grēciniekus no velna varas, tad mums jālūdz Dievs par katru no tiem, kas vēl mīt grēka varā un jācenšas viņu vest pie atgriešanās. Savukārt savas pestīšanas labad mums nav jādara vairs nekas, jo Kristus visu ir izdarījis mūsu vietā. Šodien atkal Viņš mums ir uzklājis savu Galdu un pie tā pats paēdinās savas atrastās avis ar savu miesu un asinīm, kas izlietas grēku piedošanai. Tā mēs atkal tiksim paēdināti un padzirdīti ar zālēm pret grēku un nāvi. Slava gods un pateicība mūsu mīļajam Kungs, kurš izglābis mūs no šīs pasaules sodības

„Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.” Cilvēks, par kuru Jēzus stāsta savā līdzībā, ir pats Dievs, kas gatavo mielastu savai radībai. Cilvēki nav pašpietiekamas būtnes. Lai varētu dzīvot, mums ir nepieciešams ēdiens, ūdens, gaiss un noteikti ārējie apstākļi, noteikta temperatūra, atmosfēras spiediens un daudzas citas lietas, bez kurām mēs nevaram iztikt. Citiem vārdiem sakot, kādam visu laiku ir jārūpējas, lai uzturētu mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ir cilvēki, kas domā, ka tas viss notiek nejauši, to dara māte daba, vai kāds cits noslēpumains spēks. Tomēr ikviens, kurš kaut nedaudz būs iedziļinājies cilvēka esamības noslēpumos, būs spiests atzīt, ka pārāk liels ir šo sakritību skaits, kas nepieciešams, lai cilvēks dzīvotu. Tā piemēram, nepietiek tikai ar to, lai mums būtu ūdens, bet vēl ir vajadzīgs, lai šim ūdenim būtu visai apbrīnojamas īpašības, un tikai viss šo īpašību kopums spēj nodrošināt mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ja kaut kā no tā visa trūktu, mēs nevarētu uz šīs zemes dzīvot. Tas ir vien no daudzajiem iemesliem, kādēļ Bībele saka, ka tikai neprātīgs cilvēks var domāt, ka Dieva nav, un viss rodas un turpina pastāvēt pats no sevis. Ikviens, kurš nav galēji aizspriedumains un spēj šo jautājumu sakarīgi pārdomāt, būs spiests atzīt – Dievs ir! Protams, vislabāk to saprot ticīgie cilvēki, kas skaidri zina, kas ir Tas, kurš katru dienu rīko cilvēkiem mielastu, dodams dienišķo maizi, proti, visu, kas mums šai dzīvei un dzīvībai nepieciešams. Tādēļ ticīgi cilvēki katru dienu arī lūdz savam Debesu Tēvam: „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”

Cilvēka atkarība no Dieva labvēlības attiecas ne tikai uz fizisko pasauli, bet vēl jo vairāk garīgo. Pēc grēkā krišanas mums cilvēkiem pilnīgi trūkst taisnīguma un svētuma. Mēs esam grēcinieki un tādēļ pilnīgi atkarīgi no Dieva žēlastības jeb grēku piedošanas. Ja mēs nevaram paši sev nodrošināt dzīvībai un dzīvošanai nepieciešamos apstākļus dabiskajā pasaulē, tad vēl jo vairāk tā tas ir garīgajā ziņā. Tikai žēlsirdīgā Dieva rūpes par mums spēj atdot mums zaudēto mūžīgo dzīvību. Būdams žēlsirdīgs Dievs, mūsu Debesu Tēvs turpina rūpēties par mums, un Viņš ir sagatavojis lielu, žēlastības pilnu mielastu, kurā Viņš nolēmis mums dot ēst tādu ēdienu un dzert tādu dzērienu, kas nepieciešams, lai mēs nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Šis mielasts ir Evaņģēlijs jeb labā vēsts, ka Kristus dēļ Dievs piedod mums grēkus un dāvina Debesis. Šā mielasta pagatavošana Dievam prasīja daudz, daudz vairāk nekā tā, kas nepieciešams mūsu miesas uzturēšanai. Te Dievam nācās pašam savu Dēlu pakļaut briesmīgā mokām un ciešanām. Viņš izcieta briesmīgās Dieva dusmas mūsu vietā, dusmas, kas būtu jācieš mums mūžīgi. Būdams patiešām žēlsirdīgs Tēvs, uz šo grēku piedošanas mielastu Dievs ir ielūdzis visus cilvēkus, neviens netiek atstumts, visi ir aicināti. Nāc, ēd un dzer un dzīvo mūžīgi – saka Dievs.

Lai visi zinātu, ka mielasts patiešām ir sataisīts un cilvēkiem atliek tikai sēsties pie galda, ēst, dzert un līksmoties, Dievs ir izsūtījis savu kalpu, tas ir, Viņa baznīcu sludināt Evaņģēlija vēsti pa visu pasauli, un tā vēsta, ka arī tu esi aicināts, arī tevi Dievs gaida pie sevis. Ko nu te vajadzētu darīt cilvēkiem? Liekas, ka pats par sevi saprotams, ka viņiem pa galvu pa kaklu vajadzētu drāzties uz šo mielastu, lai būtu jau labu laiku iepriekš, ka tikai nenokavētu! Tomēr, pārsteidzoši, bet viss notiek citādi – cilvēki uz šo Dieva mielastu nebūt nesteidzas. Nē, tie drīzāk rīkojas pilnīgi pretēji, tie vienkārši negrib nākt un visi pēc kārtas sāk aizbildināties. Viens ir nopircis tīrumu, otrs vēršus, bet trešais apņēmis sievu un, protams, tiem nevienam nav laika, lai ierastos uz mielastu.
Protams, pirkt vēršus, tīrumu un apņemt sievu nav nekas slikts. Turklāt, ne vēršu, ne tīruma pirkšana, nedz sievas apņemšana nevienam netraucē nākt uz baznīcu, lai piedalītos Debesu Tēva rīkotajā dzīvības mielastā. Slikti ir tas, ka cilvēki nevēlas nākt uz šo mielastu un turklāt izdomā sev dažādus muļķīgus aizbildinājumus, lai nebūtu to jādara.

Labi, iedomāsimies situāciju: jūs esat ļoti bagāts cilvēks un palīdzat apkārtējiem ļaudīm, izdalot tiem pārtiku. Tad kādu dienu jūs uzzināt, ka vienam no jūsu paziņām ir liels parāds bankā, viņš to nevar nomaksāt un viņam draud atņemt māju. Jūs iežēlojaties par šo cilvēku, sarunājat ar bankas vadību un ierodaties bankā, lai segtu viņa parādus. Vēl ir vajadzīgs tikai, lai ierastos pats šis cilvēks. Viņam no bankas ir izsūtīts aicinājums, bet.. viņš nenāk. Jūs gaidāt, bet šā cilvēka kā nav tā nav, un tā viņš arī neatnāk. Nākošajā nedēļā jūs satiekat viņu un vaicājat – kādēļ tu neatnāci, es gribēju nomaksāt visu tavu parādu? Bet šis cilvēks atbild, es jau gribēju iet, bet redzi tas norunātais laiks bija tas, kurā Jūs parasti izdalāt pārtiku. Tā nu es nevarēju atnākt, jo gribēju saņemt savu pārtikas daļu. Sakiet man, ko jūs domātu par šādu cilvēku? Jūs teiktu vai nu tu esi traks vai bezkauņa un savu dāvanu atdotu citiem.

Tā nu tas ir. Dieva Dēls ir izcietis milzīgas ciešanas visu cilvēku labā. Viņš aicina tos, lai dotu tiem zāles pret nāvi, velnu un elli, bet cilvēki saka: man jāsēj un jāpļauj, man ir jauna sieva, man jāizklaidējas, man bērniem ir dažādi pasākumi un man jādara vēl daudzas citas lietas. Kā jūs domājat, ko Dievs domā par šiem cilvēkiem? Kristus stāsta, ka Viņš kļūst dusmīgs un tagad atsakās šos aicinātos ļaudis uzņemt savā valstībā. „Neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” – tā saka Dievs. Tā vietā Viņš sūta kalpu pie tādiem ļaudīm, kas klejo pa lielceļiem un vārtās pa sētmalēm, aicina viņus un dara par Debesu valstībai cienīgiem ļaudīm. Tieši tā, kā mēs dzirdējām pagājušajā svētdienā, ka bagātais vīrs nokļuva ellē, bet Debesu valstības mielastā – nabaga Lācars.

Mīļie draugi, mums jāatceras, ka katru svētdienu mēs tiekam aicināti uz Tā Kunga mielastu, un ja Viņš mūs aicina šajā laikā, tad pārējām lietām mums jāatrod cits laiks, ja vien negribam kļūt par galīgiem muļķiem un izbaudīt Dieva dusmas. Tas, kurš mūs aicina uz savu valstību nav kāds parasts cilvēks vai pat ķēniņš, bet gan visvarenais Dievs! Kādai gan ir jābūt tavai sirdij, ja tu šo žēlastības pilno aicinājumu vari neievērot un darīt ko citu! Vai var būt lielāka muļķība un briesmīgāks apvainojums Dievam! Dievs upurē savu Dēlu tevis labā, un tu saki – zini man nav laika, man ir daudz citu rūpju un raižu utt. Kristus atbild, ka šādā gadījumā tu neiemantosi Dieva žēlastību, bet Viņa dusmas paliks uz tevi. Arī savu dzīvi un darbu tu pakļausi sevi lāstam, un labības vietā tev izaugs dadži.

Dārgumu dārgumus, svētumu svētumus Dievs tev grib šodien dot. Sava Dēla miesu un asinis, grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu, un svētīgs tu esi, ja esi Viņa namā, lai visas šīs brīnišķīgās dāvanas saņemtu. Āmen.

Šajā svētdienā sākas baznīcas gada otrā puse. Pirmajā baznīcas gada daļā mēs dzirdējām par galvenajiem notikumiem, kuros balstās mūsu pestīšana, par Kristus veikumu mūsu labā. Sākot ar šo svētdienu, līdz Adventa laikam mēs runāsim par Kristus pestīšanas darba piepildīšanos kristiešu dzīvēs, tātad arī tavā un manā dzīvē. Šis baznīcas gada laiks ir iedalāms trīs daļās, kuras iezīmē trīs senajā baznīcā augsti godātas svētku dienas: pirmā, ir Pāvila un Pētera diena 29. jūnijā, kurā piemin viņu mocekļu nāvi; otrā, ir Svētā Laurenča diena, kas tiek svinēta 10. augustā, bet trešā, ir Miķeļdiena 29. septembrī, kad tiek svinēta erceņģeļa Miķeļa un pārējo labo eņģeļu diena. Tātad līdz šim baznīcas gada gājumā mēs esam mācījušies pareizi ticēt. Proti, ka ir viens vienīgs Dievs, bet trīs personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars; ka trīsvienīgā Dieva persona Dieva Dēls ir tapis par cilvēku, cietis, miris un augšāmcēlies mūsu labad, atgriezies savā bijušajā Debesu godība un kopā ar Tēvu sūtījis Svēto Garu, kas ikdienas piedod mums grēkus un uztur īstenā ticībā. Atlikušajā baznīcas pusgadā mums jāmācās, kā kristieši dzīvo šajā pasaulē. Pirmā lieta, par ko runāsim ir bagātība un nabadzība, un kā mums jālieto sava manta.

Cilvēka dabiskais prāts liek domāt, ka bagātība arvien ir laba, bet nabadzība vienmēr slikta. Tādēļ cilvēki lielāko daļu savas dzīves velta tam, lai iegūtu arvien vairāk naudas un lai varētu ar prieku un līksmību savu bagātību baudīt. Visa cilvēku dzīve un centieni koncentrējas ap šīm lietām – to dēļ mācās un strādā, par to domā un runā, nauda un bauda ir dievs, ko šī pasaule pielūdz, ap ko nopūlas un rosās lielākā daļa cilvēku. Stāstā par bagāto vīru un nabaga Lācaru Kristus māca, ka šīs lietas īsti nav tādas, kādas tās pirmajā brīdī šķiet. Lietas būtība ir tā, ka dzīve ir īsa, un vienalga vai tu esi bijis nabaga Lācars vai bagātais vīrs, tev nenovēršami nāksies mirt. Tādēļ īsti gudrs nav viss tas cilvēks, kas visu savu laiku un enerģiju velta šīs zemes lietām, bet gan tas, kurš vispirms domā par to, kas viņu sagaida pēc nāves.

Nabaga Lācars noteikti daudz domāja par šo jautājumu. Šajā pasaulē viņam neklājās viegli. Viņš bija ļoti slims, nabadzīgs un pilnīgi bezpalīdzīgs. Arī citi cilvēki viņam nepalīdzēja, vienīgi suņi laizīja viņa brūces un kādreiz viņam izdevās sadabūt kādas atliekas no bagātā vīra galda. Lācaram atlika vai nu lādēt savu likteni, kļūt ļaunam un mēģināt kaut ko nozagt vai arī cerēt uz Dievu. Lācars izvēlējās pēdējo, bet šķiet, ka arī Dievs viņu bija aizmirsis. Tomēr Lācars nekurnēja un nezaudēja cerību, līdz kādu dienu viņš nomira. Un izrādījās, ka viņa cerība uz Dievu nav bijusi velta – Viņš nokļuva pie sava ticības tēva Ābrahāma Debesīs, kur baudīja mūžīgu svētlaimi un prieku.

Tādējādi ar nabaga Lācara piemēru Kristus māca būt pacietīgiem šīs dzīves bēdās, nezaudēt cerību, nedzīties pēc mantas un izklaidēm, bet dzīvot nopietni, ar drošu ticību sirdī, paļāvībā uz Dievu, gaidot apsolīto mantojumu Debesīs. Tāpat kā nabaga Lācaram mums jāzina, ka nabagi mēs varam būt tikai šajā pasaulē, bet nākamajā, kas nāks pēc neilga brīža, visi, kam ir Ābrahāma ticība, iemantos mūžīgās dzīvošanas un svētlaimes bagātību. Esot nabagiem un slimiem vai piedzīvojot citādas šīs pasaules bēdas un grūtības kristietim nav jāpadodas izmisumam vai jākļūst bezdievīgam un ļaunam, bet gan jo stingrāk jāturas pie Dieva un jāraugās uz apsolīto mantojumu Debesīs.

Arī ar bagātā vīra piemēru Kristus vēlas pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Bagātajam vīram bija viss, ko vien viņa sirds kāroja, un viņš bija pārliecināts, ka ar to pietiek. Taču izrādījās, ka viņš maldījās. Arī viņam nācās nomirt, jo no nāves atpirkties nav iespējams. Un tad atklājās, ka tāpat kā nabaga Lācaram arī viņam visa dzīve vienā mirklī izmainījās. Greznās dzīves un baudu vietā tagad viņam bija jāpiedzīvo baismīgas ciešanas. Vēl sāpīgākas tās darīja tas, ka viņš visu laiku redzēja savā acu priekšā Lācaru. Īsu šīs zemes dzīves brīdi Lācars bija cietis un raudzījies uz bagātā vīra baudu pilno dzīvi. Tagad viss bija otrādi – ciest nācās bagātajam vīram un raudzīties, kā Lācars baudīja mūžīgu prieku. Turklāt vairs nebija nekādu cerību kaut ko mainīt. Bagātā vīra ciešanas bija tik briesmīgas, ka viņš lūdzās, lai Lācaram tiktu ļauts viņam palīdzēt. Tomēr šāda iespēja viņam vairs netika dota – viņš bija nolemts mūžīgām elles mokām. Laiks, kad viss vēl varēja mainīties, bija šī dzīve. Bagātā vīra sirds varēja iežēloties par Lācaru. Viņš varēja lūgt piedošanu par savu cietsirdīgo attieksmi, apkopt savu tautas un ticības brāli, dot viņam paēst un citādi palīdzēt. Tad viņi varētu abi ar mierīgu sirdi un prātu gaidīt apsolīto mūžīgās dzīves mantojumu. Taču viņš to neizdarīja, sevi uzskatīdams par Dieva svētītu, bet Lācaru par nolādētu un tagad vairs nebija iespējams neko mainīt. Starp Debesīm un elli atrodas nepārvarams bezdibenis. Dieva taisnīgums prasa, lai katrs saņemtu, ko pelnījis.

Protams, ka Lācars nenokļuva Debesīs tādēļ, ka viņš bija nabags un bagātais vīrs nenokļuva ellē tādēļ, ka bija bagāts. Arī Abrahāms bija bagāts un arī citi ticīgi cilvēki, par kuriem rakstīts Bībelē, ir bijuši bagāti. Lācars nokļuva Debesīs tikai tādēļ, ka viņš ticēja grēku piedošanai apsolītā Kristus dēļ. Pat dzīves bēdās un grūtumos viņš nenovērsās no šīs ticības, bija pacietīgs un beigu beigās tika atalgots. Savukārt bagātais vīrs dzīvoja bez ticības. Pierādījums tam bija tas, kā viņš izlietoja savu mantu. Proti, viņš to izšķieda savās kārībās un nedomāja rūpēties ne par vienu citu. Manta bagātajam vīram bija kļuvusi par viņa dievu, tāpat kā daudziem mūsdienās. Tāpat kā tik daudzi tagad arī bagātais vīrs domāja, ka viņa bagātība tam ir par svētību. Taču izrādījās, ka viņš maldās. Lai to labāk saprastu mums jāapskata kāda Vecās Derības vieta. Mozus reiz brīdināja savu tautu sacīdams: „Un nenovērsies ne no viena no šiem vārdiem, ko es jums šodien pavēlu, ne pa labi, ne pa kreisi, ka tu nesekotu citiem dieviem un tiem nekalpotu.” (5. Moz. 28:14) Bagātais vīrs šos vārdus bija atstājis bez ievērības un pārgalvīgi sācis ticēt mamonam un paļauties uz savu bagātību. Tādēļ svētības vietā, pie viņa piepildījās lāsts. Mozus tālāk apraksta to, kas notiek ar tautu un cilvēkiem, kuri netur Dieva vārdus un sāk kalpot elkiem: „Nolādēts tu būsi pilsētā un nolādēts tu būsi uz lauka. Nolādēts būs tavs grozs, un nolādēta būs tava abra. Nolādēts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis, un tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Nolādēts tu būsi ieiedams un nolādēts tu būsi iziedams. Un Tas Kungs pār tevi sūtīs lāstu, bailes un briesmas pie ikkatra tavu roku darba, līdz tu tapsi iznīcināts un ātri iesi bojā savu ļauno darbu dēļ, jo tu Mani esi atstājis.” (5. Moz. 28:16-20) Tā nu redziet, mīļie draugi, ka bagātība var arī nebūt nekāda svētība, bet gan lāsts. Klausieties tālāk, ko Mozus saka, kas notiks ar tiem, kuri atmet dzīvo Dievu un pievēršas mamonam un citiem elkiem: „Tas Kungs tevi sitīs ar vājprātību, ar aklumu un ar sirds stulbumu, ka tu pat dienas vidū grābstīsies kā akls, kas grābstās tumsā, un tavos ceļos tev neveiksies, bet tu būsi tikai apspiests un aplaupīts visu savu mūžu, un glābēja nebūs. Tu saderināsies ar sievu, bet cits vīrs pie tās gulēs; tu sev uzcelsi namu, bet tu tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet augļus tu nebaudīsi; tavs ēzelis tev tiks nolaupīts tavu acu priekšā, un tev to neatdos atpakaļ; tavi sīklopi tiks nodoti ienaidniekiem, un glābēja nebūs. Tavi dēli un tavas meitas tiks nodotas citai tautai; tavas acis to redzēs un caurām dienām pēc viņiem īgs, un tavās rokās spēka nebūs. Tavas zemes augļus un visus tava darba augļus ēdīs tauta, ko tu nepazīsti, un tu būsi apspiests un satriekts visu savu mūžu, un tu kļūsi ārprātīgs, redzēdams to, ko tavas acis skatīs.” (5. Moz. 28:28-34). Lai gan šie vārdi šķiet briesmīgi, tā ir tikai daļa no tiem draudiem, kurus Mozus brīdinot sacīja savai tautai. Diemžēl šie draudi piepildījās ne tikai Israēla tautas vēsturē, bet arī mēs latvieši esam piedzīvojuši ko līdzīgu, un spriežot pēc tā, kā mēs dzīvojam, arī nākotnē mūs varētu negaidīt nekas daudz labāks. Daļa no akluma, ar kuru Dievs sit bezdievīgo ir tā, ka bezdievis domā, ka viņam šādas lietas nekad nenotiks. Pārgalvīgi un lepni tas aizmirst Dievu, tiecas pēc varas, mantas un pasaules lepnības, neredzot tuvojošos nelaimi. Šos Mozus vārdus un apmēram tādu pašu skaidrojumu jūs dzirdējāt sprediķī pirms septiņiem gadiem. Tagad šie vārdi lielā mērā ir piepildījušies.

Kad bagātais vīrs nokļuva ellē, viņš centās pierunāt Ābrahāmu, lai tas sūtītu Lācaru pie viņa brāļiem, „lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” Tomēr Ābrahāms šādu iespēju noraidīja: „tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” Tad bagātais vīrs iebilda, uzskatīdams, ka ja kāds no mirušiem ierastos pie viņa brāļiem, tad tie klausītu viņam vairāk un atgrieztos no saviem grēkiem. Tomēr Ābrahāms šādu iespēju nepieļāva: „ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celsies augšām.” Arī mūsu tautai – man un tev – ir doti tie paši Raksti un tie paši brīdinājumi. Tajos pats Dievs uz mums runā, mācīdams, ka viena diena Viņa namā, atsver tūkstoš gadus nodzīvotus bez Dieva. Viņš mudina mūs lūgt Viņu, lasīt Viņa Vārdu un paļauties tikai uz Viņu, rūpēties par baznīcu un misijas darbu. Mūsu Dievs ir žēlsirdīgs, laipns un svētī tos, kas pie Viņa meklē patvērumu, bet Viņš stājas pretī lepniem un augstprātīgiem un pēkšņi tos pazudina. Svētie Raksti māca, ka kristieša dzīves mērķis nav lepna, grezna un izlaidīga dzīve šajā pasaulē, bet gan Debesu valstība. Arī mūsu naudu, mantu, laiku un talantus Dievs ir devis vispirms šim mērķim, un Dieva dāvanas ir pareizi jālieto. Ja mēs tērējam naudu tukšām izpriecām un bezjēdzīgi izšķiežam laiku, ko Dievs mums atvēlējis, tad mēs ne ar ko neesam labāki par bagāto vīru. Ņemiet vērā, ka arī šis vīrs bija pilnīgi pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtība un viņš nevar nokļūt nekur citur kā vien Debesīs. Tomēr viss izrādījās citādi. Tādēļ neesiet pārgudri, lasiet Rakstus, lūdziet Dievu, meklējiet viens otra sabiedrību, runājiet viens ar otru par to, kā pareizi dzīvot un esiet vienmēr modri.

Diemžēl līdz šim neviens no mums nav bijis pilnīgs šajās lietās un mums visiem ir ko mācīties un laboties. Tādēļ mums jāzina arī, ko Raksti māca par piedošanu, kuru Dievs dāvā Kristus vārdā. Dieva vārds mierina un iedrošina mūs jaunai, svētai un pilnīgākai dzīvei. Tad nu tērpušies Viņa piedošanas svētībā un Kristus taisnības drēbēs, noliksim visu netaisnību un centīsimies dzīvot tā, kā svētajiem pienākas, ar bijību ejot pa šauro ceļu uz savām Debesu mājām, ne pie bagātā vīra, bet gan pie Ābrahāma un Lācara. Nāciet ar bijību un pateicību pie Tā Kunga galda, kur Viņš jums šodien atkal dos ceļa maizi nākošās nedēļas gājumam, lai jums būtu miers un spēks nodzīvot to Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību. Āmen.

Šīs dienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām par kādu vecu, cienījamu jūdu teologu. Šā vīra vārds bija Nikodēms, un viņš piederēja farizeju sektai jeb novirzienam. Latviskais vārda „farizejs” tulkojums būtu – „nošķirtais.” Farizeji bija nopietni apņēmušies nošķirties gan no pagāniem, gan pārējiem jūdiem, izveidojot savu reliģisku kustību. Sākot ar 2. gs. pirms Kristus farizeju ietekme jūdu tautā arvien vairāk pieauga. Viņi tika uzskatīti par galvenajiem bauslības sargiem un ekspertiem bauslības skaidrošanā. Farizeji bija laju kustība un tai piederēja cilvēki ar dažādu nodarbošanos, tomēr visi viņi ar īpašu rūpību centās visos sīkumos ievērot bauslības prasības. Nikodēms, par kuru dzirdējām šodien, bija viens no septiņdesmit jūdu valdības vīriem. Sava ievērojamā sabiedriskā stāvokļa dēļ, viņš laikam būs ievērojis piesardzību un vairīdamies no ļaužu valodām, nācis pie Jēzus naktī. Iemesls, kas pamudinājis viņu nākt pie Jēzus, bija Jēzus brīnumdarbi. Tie bija radījuši Nikodēmā pārliecību, ka Jēzus ir īpašs Dieva sūtīts cilvēks, kaut kas līdzīgs Vecās Derības praviešiem. Nikodēma vārdos ieskanas līdz galam neizteikts jautājums – vai Tu esi gaidītais Mesija jeb Kristus?

Veids, kā Jēzus atbild vecajam vīram, liecina, ka Viņš tam grasās sacīt, kaut ko ļoti svarīgu: : „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Šie vārdi būs Nikodēmu satriekuši un apstulbinājuši. Jau pašā sarunas sākumā Jēzus uzsver, ka Nikodēma piederība jūdu tautai, tās valdībai un farizeju grupai, kas to pacēla pāri daudziem citiem jūdiem, Dieva valstībā nenozīmē neko. Ar vienu īsu teikumu Jēzus bija pārvilcis treknu svītru visiem Nikodēma pūliņiem, vesela mūža garumā. Dieva valstībā nevar nokļūt ar to, ko tu dari, bet ar to, kas tiek darīts tev, proti, tev ir jāpiedzimst no jauna.

Nikodēms saprot, ka Jēzus nerunā par parastu fizisku dzimšanu. Bet par ko tad? – viņš samulsis jautā. Nikodēms nerīkojas tā, kā daudzi cilvēki, kas atnāk uz baznīcu, cerot te izdzirdēt kaut ko tādu, kas tiem pašiem šķistu gudrs un pamācošs, bet to neizdzirdējuši, jūtas vīlušies un domā – ak, labāk nebūtu šurp nācis. Nikodēms jūt neizpratni un iekšēju pretestību pret Jēzus vārdiem, bet viņš tomēr turpina sarunu, uzreiz nenoraidot vai neizsmejot to, ko nesaprot. Viņš grib darīt kaut ko vairāk, nekā darījis līdz šim, lai nokļūtu Dieva valstībā, bet Jēzus noraida gan viņa līdzšinējos darbus, gan visu citu, ko Nikodēms vēl varētu darīt. Un Nikodēms grib saprast kāpēc Jēzus tā rīkojas.

Juzdams Nikodēmam līdz un vēlēdamies viņam palīdzēt, Jēzus tikpat svinīgi un nopietni kā iepriekš saka: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” Citiem vārdiem, Jēzus iesaka Nikodēmam iet pie Jāņa Kristītāja un tikt kristītam. To farizeji darīt negribēja, jo Jānis uzsvēra, ka viņš kristījot grēciniekus. Jāņa Kristība bija grēku piedošanas Kristība, bet farizejiem šķita, ka viņiem tā nav vajadzīga. Viņi sevi par grēciniekiem neuzskatīja. Turklāt Jānis norādīja uz Jēzu kā gaidīto Kristu – Dieva Dēlu. Nikodēms tāpat kā daudzi citi jūdi ticēja mācībai par trīsvienīgo Dievu. Viņi neiebilda pret Kristītāja vārdiem par Dievu, Garu un gaidāmo Kristu, bet viņi negribēja ticēt, ka šis vienkāršais vīrs no Nācaretes, vārdā Jēzus, ir trīsvienīgā Dieva persona. Šāda doma tiem šķita zaimojoša.

Patiesi, būdams mācītājs, kas no Dieva nācis, Jēzus nepamet veco farizeju neziņā, bet turpina tam skaidrot, kādēļ viņam tomēr Jāņa Kristība būtu nepieciešama: „Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis ir gars.” Miesa un asinis, Nikodēm, nevar iemantot Dieva valstību. Ar miesīgu dzimšanu, miesas darbiem un miesīgu gudrību nepietiek! Miesa arvien paliek miesa un, ja tu pēc miesas dzīvo, tad tev jāmirst. Ja gribi izglābties, tev Kristības ūdenī jāpiedzimst no jauna, garīgi. Tādēļ „nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” Šie Jēzus vārdi atklāj, ka ar ārējām lietām Dieva valstībā, nekas nav panākams. Te neder nekāda psiholoģija, meditācija un neviena reliģiska darbošanās, tā vietā ir jāpiedzimst no augšas, no Gara.

Lai paskaidrotu, kā tas notiek Jēzus lieto pavisam vienkāršu līdzību no dabas pasaules. Nikodēm, tu taču neredzi no kurienes un uz kurieni pūš vējš, bet tomēr tas pūš, un pūš tur, kur tas pats grib. Tieši tā tas notiek arī ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. Kristībā neredzami klātesošais Gars paveic savu darbu un dara cilvēku brīvu un nesaistītu ne ar kādiem likumiem, ne ar kādiem darbiem. Tas ir jauns cilvēks, kas ūdenī piedzimst no Gara, un šim jaunajam cilvēkam vairs nevajag nekādus likumus, jo pats pēc savas dabas viņš dara tikai un vienīgi to, kas ir labs. To dzirdot, Nikodēms turpina brīnīties: „Kā tas var notikt?”

Nikodēmas nenoraida Jēzus vārdus, bet viņš joprojām tos nesaprot. Tagad Jēzus vārdos pamatoti ieskanas skarbākas notis: „Tu esi Israēla mācītājs un to nezini!” Nikodēm, tev taču vajadzēja mācīt citiem par garīgu dzimšanu un garīgu dzīvi, bet tu neko par to nezini. Un ne tikai tu viens, arī citi Israēla mācītāji paši ir šāda garīga akluma sisti. Tie nespēj palīdzēt ne sev, ne citiem. Turpretī Jānis Kristītājs un Es, mēs zinām, ko runājam un liecinām par to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja nu jūs neticat, saka Jēzus, kad es jums stāstu par šis zemes lietām, par vēju, par sēklas sēšanu un visu citu, kam ir līdzība ar šīs pasaules lietām, kuras jūs varat saprast ar prātu, tad kā gan jūs ticēsiet tādām lietām, kas ir garīgas, Debesu lietas. Tām taču nav nekādas līdzības uz šīs zemes. Kā lai Es jums izskaidroju, ko nozīmē taisnošana ticībā bez darbiem, ja tai nav nekādas līdzības šajā pasaulē? Šajā pasaulē jūs saņemat to, ko esat nopelnījuši, garīgajā pasaulē jums tiek par brīvu dots tas, ko jūs nopelnīt nevarat. Bet šī patiesība jums jāmācās no Rakstiem. Tagad Jēzus šo lielo pestīšanas noslēpumu, kas neviena cilvēka prātā un sirdī nav nācis, par ko nezina neviens šīs pasaules gudrais vai filozofs, sāk skaidrot ar piemēru no Svētajiem Vecās Derības Rakstiem. Viņš runā par notikumu, kad Israēla tauta, nogurusi no pārbaudījumiem tuksnesī, kurnēja un dumpojās pret Dievu. Tā vairs neticēja Dieva klātienei un vadībai. Kā sods tai tika uzsūtītas indīgas čūskas. Katram cilvēkam, ko čūska sadzēla, bija jāmirst. Tad Dievs lika Mozum izgatavot vara čūsku, pacelt un turēt to tautas priekšā. Ikviens, kas ticībā uzlūkoja šo čūsku tika izglābts.

Attiecinot šo notikumu uz savu pestīšanas darbu, Kristus vispirms runā par savu nākšanu no Debesīm, kam nav nekā līdzīga bijis un arī nebūs. Vienīgi Cilvēka Dēls ir nokāpis no Debesīm. Tas ir, Viņš, Dieva Dēls ir pieņēmis cilvēka miesu un kļuvis par cilvēku. Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai kļūtu par nāvei pakļautu cilvēku un tiktu paaugstināts pie krusta kā čūska tuksnesī. Ikviens, kas raudzīsies uz Viņu, tas ir ticēs, iegūs mūžīgo dzīvošanu, bet kas neticēs Viņam, tas mirs no ļaunās čūskas velna koduma. Tādējādi ticēt Viņam nozīmē piedzimt garīgi un dzīvot mūžīgi, bet neticēt – iet mūžīgā nāvē un pazušanā.

Tāpat kā Mozus pacēla vara čūsku tuksnesī un turēja to tautas acu priekšā, tāpat kā Kristus tika pienaglots pie krusta un karājās tur visas tautas acu priekšā, tā arī jūsu acu priekšā tagad tiks pacelts Jaunās Derības kauss pilns ar glābjošajām Kristus asinīm. Tāpat kā uzlūkojot vara čūsku vai pie krusta mirstošo Kristu, cilvēka prāts te ir bezpalīdzīgs. Tas neredz neko citu, kā tikai radītas lietas vai mirstošu cilvēku. Taču jūdi, kas uzlūkoja vara čūsku ticībā Dieva vārdiem, ka čūska nesīs dzīvību, tika izglābti. Un ikviens, kas uzlūko krustā sisto Kristu tiek izglābts, ticēdams, ka Viņš pie krusta samaksā par visiem grēkiem. Tāpat tiek izglābts arī ikviens, kas dzer no Jaunās Derības biķera, ticēdams, ka dzer Dieva Dēla asinis, kas izlietas par viņa grēkiem. Kad nu jūs redzēsit šo biķeri paceltu, tad nāciet pie tā ar bailēm un drebēšanu, dziļā pazemībā, zinādami, ka nākat pie vissvētākā upura, kas upurēts par jūsu grēkiem. Raugieties ar ticības acīm uz Kristus miesu un asinīm un ēdiet un dzeriet zāles pret nāvi. Nāciet pie dzīvības Kunga un aizmirstiet pasauli un visas savas rūpes. Lieciet pie malas visu savu cilvēcisko gudrību un nemierīgo prātu, paceliet savas sirdis uz To Kungu, kas ir atnācis pie jums, ēdiet no Viņa galda, redziet, ka Viņš ir labs un dzīvojiet mūžīgi. Āmen.

„Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis.” – tā mūsu baznīcas katehismā ir paskaidrota nepieciešamība pēc Svētā Gara. Citviet ticības apliecībās ir lasāms par veidu, kādā Svētais Gars darbojas pie mums: „Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šā vārda un sakramenta tiek daudzināts par garu, ir velns.” (ŠA: 8) Savukārt Atanasija ticības apliecība par Svēto Garu saka, ka tā ir Trīsvienīgā Dieva persona, savā dievišķībā vienāda ar Tēvu un Dēlu; Svētais Gars nav radīts, ir neaptverams, mūžīgs, visvarens, Kungs, kas nav ne veidots, ne radīts, ne dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Kas pie šīs ticības uzticīgi neturas, nevar tikt pestīts.

Pievēršoties šīs dienas evaņģēlija tekstam, mēs dzirdam vairākas pārsteidzošas lietas. Vispirms Jēzus runā par cilvēku, kurš mīl Viņu. Ko tad šāds cilvēks dara? Kā izpaužas mīlestība pret Jēzu? Jēzus atbild, ka šāds cilvēks tur Viņa vārdus. Savukārt, lai turētu Jēzus vārdus, tie vispirms, protams, ir jāzina. Vai Tu zini un turi Jēzus vārdus? Vai Tu mīli Viņu? – jautājums, kuru mums jāuzdod katram sev visā nopietnībā. Turpat tālāk Jēzus saka: „Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Un tūdaļ Viņš paskaidro, ka Viņa vārdi ir paša Dieva vārdi. Tātad tie cilvēki un tās reliģijas, kuras nezina un netur Jēzus vārdus, nemīl Viņu un ir bez Dieva, jo nicina paša Dieva vārdus. Kuri tad ir tie Jēzus vārdi, kurus mums jāzina un jātur? Par to Jēzus runā nākošajā pantā.

Viņš saka, ka visus šos vārdus Viņš ir runājis, trīs gadus būdams kopā ar saviem mācekļiem. Mācekļiem šie vārdi varētu kaut kādā mērā būt piemirsušies, tādēļ Dievs sūtīs Jēzus vārdā Aizstāvi – Svēto Garu, kurš tiem mācīs un atgādinās visu, ko Jēzus sacījis. Visu, ko Svētais Gars tiem mācīja un atgādināja, mācekļi pierakstīja, un tā baznīca papildus Vecajai Derībai saņēma Jaunās Derības rakstus, kā augstāko un galējo Dieva atklāsmi. „Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem un tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1). Miesā nākušais Dieva Dēls Jēzus Kristus un Viņa pestīšanas darbs ir Jaunās Derības vēsts – Evaņģēlijs, kura tapšana nebūtu iespējama bez Svētā Gara. Šo spožo Dieva žēlastības gaismu mums ir atnesis Svētais Gars, apgaismojot mūsu ceļu uz Debesīm. Tāda ir brīnišķīgā Vasarsvētku dāvana. Ja tās nebūtu, mēs joprojām balstītos uz tukšiem niekiem un runātu melus, staigādami apkārt grūti no ļaunuma un dzemdētu postu (Jes.59:4). Gaismu mēs gan gaidītu, bet būtu tikai tumsa. Mēs staigātu pa šo pasauli taustīdamies gar sienām kā akli, gāzelēdamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs kluptu dienas vidū kā tumsā, būdami labi baroti un dzīvības pilni, mēs būtu patiesībā kā miruši. Tāda ir pasaule bez Dieva Gara (Jes. 59: 9-10). Tā ienīst, skauž, zūdās un apmelo savu tuvāko. No viena koka gabala tā uzkur uguni un cep uz tā maizi un gaļu, bet no otra darina sev elku tēlu, ko pielūdz kā Dievu. Pieviltās sirds un apmātā prāta maldināta, tā nenāk pie garīgas skaidrības, bet paļaujas uz maldiem (Jes. 44:19-20). Šī kaislību pārņemtā pasaule nepazīst miera, bet tā pavada laiku nemitīgos savstarpējos karos, ķildās un cīniņos. Tādēļ Kristus kā miera ķēniņš saviem mācekļiem īpaši apsola dot arī savu mieru.

„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Šie vārdi liecina, ka Kristus dotais miers būtiski atšķiras no šīs pasaules miera. Pasaules miers ir tāds miers, kad cilvēkam klājas labi: viņam ir laba veselība, labs darbs, labi draugi, daudz naudas, visi viņu mīl un apbrīno utt. Tiklīdz kaut kas no tā tiek atņemts, tā pasaules miers zūd, cilvēks sāk uztraukties raizēties, kļūst nemiera pilns. Turpretī Kristus miers ir pilnīgi citāds. Cilvēks, kam ir šis miers, ir mierīgs arī visnelabvēlīgākajā situācijā. Pat tad, ja viņš ir slims, nabags, visu ienīsts un vajāts, šāds cilvēks ir mierīgs un nekas šajā pasaulē viņam šo mieru atņemt nevar. Piemēram, kad apustulis Pāvils un Sīla tika iemesti cietumā viņi nezaudēja mieru, bet lūdza Dievu un dziedāja Viņam slavas dziesmas. Pārējie ieslodzītie pārsteigti klausījās. Tad piepeši notika liela zemestrīce, cietuma pamati sakustējās, durvis atvērās un visiem nokrita važas. Beigu beigās pats cietumsargs tika kristīts, Pāvils un Sīla atbrīvoti. Viscaur apustuļu darbu grāmatai, mēs lasām par šādiem vareniem Svētā Gara darbiem. Viena no satriecošākajām vietām ir stāsts par diakonu Stefanu, kurš Svētā Gara pilns redz debesis atvērtas un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas. Dziļa miera pilns Viņš nekavējas to apliecināt jūdu priekšā, kaut arī zina, ka tas viņam maksās dzīvību.

Šādu mieru Svētais Gars dāvina, piedodams grēkus. Nemierīgu cilvēku dara nemierīga sirdsapziņa, bet kam grēki piedoti, tam sirdsapziņa kļūst mierīga. Tāds zina, ka Dievs ir viņa Draugs, Sargs un Labvēlis, kas līdz ar grēku piedošanu, tam dos arī mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ šāds jeb ticīgs cilvēks nezaudē mieru pat nāves priekšā. Viņš zina, ka visas lietas tam nāks par labu un visvarenā un žēlsirdīgā Dieva rokās jūtas mierīgi un labi. Šis miers nav mānīga ilūzija. Tāds ir pasaules miers, kas ir gaistošs un pārejošs. Dieva miers ir mūžīgs un paliekošs. Tas ir bezgalīgi dziļš miers, ko nevar iztraucēt šīs pasaules kņada un juceklis. Tā ir svētība, kas sakņojas Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Tā ir dāvana, ko Svētais Gars dāvina katram ticīgajam ar Jēzus vārdiem – ņemies drošu prātu, tev tavi grēki piedoti. Grēku piedošana Jēzus vārdā ir diženais Svētā Gara darbs, ar kuru tas uzceļ baznīcu.

Uzsākot šo grandiozo, ar prātu neaptveramo darbu, Svētais Gars savā amatā nestājas klusu un nemanāmi, bet ar lielām un varenām zīmēm: Vispirms mēs lasām par stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm un ar savu skaņu pulcinājusi kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām. Pirmo reizi tas notika svētdienā, 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās 9 no rīta, kad Vasarsvētku jeb ražas novākšanas svētku dienā, mācekļi bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi. Pēkšņi no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Tā pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Šis varenais troksnis liecināja par spēka – varena, pārdabiska, dievišķa spēka klātbūtni. Zīmīgi bija arī tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu.

Varenais troksnis piesaistīja arī apkārtējo ļaužu uzmanību. Tie tūdaļ sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un viņi ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes bija brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties tās izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Te brīnumainā veidā piepildījās Jēzus apsolījumi, kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to dara mūsdienu harizmāti, nozīmē nesaprast Vasarsvētku notikumu, patiesībā būt bez Gara, un riskēt nokļūt vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos.

Arvien jāpatur prātā, ka šī Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Parādījis savas darbības uzsākšanu ar varenām zīmēm un lielu troksni, Svētais Gars baznīcā tālāk darbojas klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Sakramentiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas sevi īpaši manifestēt, bet ceļ godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus Kristus cilvēku labā ir darījis. Tādēļ, ja mēs patiesi vēlamies sastapt Svēto Garu un būt garīgi ļaudis, tad mums nav jātiecas viss pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas Jēzu ceļ godā un jāsaņem Sakramenti, ar kuriem Viņa veikums tiek izdalīts cilvēkiem. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot, šis Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam piepildīti ar Garu un visām Viņa brīnišķīgajām dāvanām. Āmen.

Kā ik gadu 40. dienā pēc Lieldienām mēs šodien dzirdējām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva un Jaunavas Marijas Dēls, uzkāpa Debesīs, lai sēstos pie Dieva labās rokas. No evaņģēlista un apustuļa Pāvila darba biedra Lūkas stāsta mēs uzzinām, ka Kristus sapulcinājis savus mācekļus Galilejā un devis tiem pavēles, kā rīkoties tālāk. Pēc tam Jēzus redzamā veidā tika pacelts un padebess Viņu uzņēma prom no mācekļu acīm, proti, Jēzus uzkāpa augstībā un sēdās pie Dieva labās rokas Debesu godībā. Varētu šķist, ka tas viss norisinājās paša Kristus dēļ un mums no tā nekāda labuma nav, jo mēs taču joprojām esam uz šīs grēcīgās zemes bēdu un posta vidū.

Tomēr gan apustuļi, gan Vecās Derības pravieši pirms viņiem ne tikai izklāsta mums pašu notikumu, bet atklāj arī tā nozīmi, parādot, kāpēc un kāda nolūka dēļ Kristus uzkāpa Debesīs. Pāvils par to runā Vēstulē efeziešiem (4:8-10): „Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. – Uzkāpis – ko gan citu tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? Bet tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.” Šeit Pāvils atsaucas uz Dāvida psalmu 68:19, kur Israēla tautas ķēniņš pravieto par savu pēcnācēju, mūsu Kungu Jēzu Kristu, vēl ilgi pirms Viņa dzimšanas – kā Viņš celsies augšām no mirušiem un uzkāps Debesīs.
„Tu uzkāpi augstumā,” saka Dāvids. Proti, Kristus nodibinās un pārvaldīs jaunu un mūžīgu valstību, kas atšķirsies no visām šīs pasaules valstībām. Jo šīs pasaules ķēniņi neuzkāpj Debesīs, lai ieņemtu valdnieka amatu vai nodibinātu valstību, bet vienmēr paliek šeit uz zemes. Tiklīdz kā viņi pamet šo pasauli jeb mirst, tā viņu valdīšana beidzas. Bet mans pēcnācējs, saka Dāvids, būs tāds ķēniņš, kas uzkāps augstībā un sēdīsies pie Dieva labās rokas, lai valdītu Debesu godībā. Tātad Jēzus liek savu troni pie majestātes labās rokas Debesīs, kur Viņš valda mūžīgi, kā arī Psalms 45:7 burtiski saka: „Tavs tronis, Dievs, [ir] mūžīgi mūžos.”

Tomēr mums arī jāsaprot, ka Dieva Tēva valstība un Dēla valstība nav divas dažādas valstības, nedz arī Tēvs un Dēls ir divi Ķēniņi. Bet tā ir viena valstība un viens Ķēniņš, izņemot to, ka Tēvs ir nodevis šīs valstības pārvaldīšanu Kristum, Savam Dēlam, līdz tiesas dienai. Pastardienā Dēls nodos valstību Tēvam, un Dievs būs „viss iekš visa” (1. Kor. 15:28). Dieva priekšā tas ir skaidrs un atklāts, bet mums to ir grūti aptvert, jo tas ir apslēpts Dieva vārdā, lai mēs to uzklausītu, tam ticētu un uz to cerētu. Taču mirušo augšāmcelšanās dienā pārklājs tiks noņemts. Tad mēs to visu redzēsim savām acīm.

Gan Vecās, gan Jaunās Derības laikā lielais vairums jūdu uztvēra šo Mesijas valstību kā laicīgu ķēniņvalsti. Līdzīgi domāja pat Kristus mācekļi pirms Vasarassvētkiem jeb Svētā Gara nākšanas. Tāpat maldās visi, kas domā, ka baznīcai jābūt kā kādai politiskai varai un jācīnās par ietekmi šajā pasaulē. Svētie Raksti noraida šādu pasaulīgu Kristus valstības izpratni.

Jau Dāvids brīnišķi un jauki stāsta ne tikai par pašu notikumu, bet arī par Kristus debesbraukšanas augļiem. Jēzus uzkāpa augstībā, lai atvestu gūstekņus vai burtiski – sagūstītu gūstītāju jeb pašu gūstu. Cik gan majestātiski tas ir pateikts, kaut arī tik īsos vārdos! Kristus ir uzkāpis augstībā un sēž Debesu godībā pie Tēva labās rokas, lai ieslodzītu cietumā pašu cietumu un saķēdētu siekstu. Šāda gūsta sagūstīšana, cietuma apcietināšana un siekstas saķēdēšana nozīmē gūstekņu atbrīvošanu. Un runa, protams, nav nedz par šīs pasaules noziedzniekiem un cietumu, kurā viņi sēž, nedz arī par politieslodzītajiem vai citiem nevainīgi notiesātajiem, kuri iegūst pelnīto brīvību.

Kristus atbrīvoja grēka, nāves un elles gūstekņus. Jo Dieva priekšā gūsts nozīmē to, ka grēks mūs ir ievilinājis slazdā un nāve, elle un velns ir mūs sagūstījuši. Tieši par šo baismīgo gūstu runā Dāvids, sakot, ka Kristus, Debesu Ķēniņš, ir ticis galā ar šo gūstu, ir sagūstījis grēku, izdeldējis nāvi un iznīcinājis elli. Grēks, nāve, velns un elle bija mūs saņēmuši gūstā, bet Kristus sagūstīja šos mūsu gūstītājus. Tāda ir Jēzus valstība un amats Debesīs: Viņš sagūsta manu gūstītāju, aptur manu bendi, iznīcina manus grēkus un manu nāvi, nolād manu elli.

Šie ir jauki un tīkami vārdi. Jo, kad mēs uzlūkojam grēku šādi, ko gan tas spēj mums padarīt? Turpretī, ja grēks nav sagūstīts un saistīts, bet tam ir dota brīva vaļa, tad tas izraisa skumjas un šausmas cilvēku sirdīs. Turklāt nesagūstīts grēks ir agresīvs un kļūst par manu kungu, tas mani sagūsta. Grēks ne tikai mani biedē un iedzen depresijā, bet man arī jādara, ko tas liek. Tā ir nožēlojama verdzība, no kuras neviens cilvēks pats nespēj nedz sevi, nedz kādu citu atbrīvot.

Tādēļ Kristus uzkāpa augstībā un sagūstīja pašu gūstītāju, proti, grēku. It kā Viņš teiktu: „Es uzkāpu Debesīs pie Dieva labās rokas, jo tā ir Mana valstība, amats un darbs, proti, sagūstīt gūstītāju, kas bija satvēris Manus ticīgos. Tu, grēks, esi daļa no šī gūsta. Taču tagad Es tev darīšu tā, kā tu darīji Maniem kristiešiem. Viņi tika turēti kā tavi vergi, vai nu grēkodami viltus drošībā, vai arī dzīvodami dziļā izmisumā savu grēku dēļ. Tu, grēks, viņus līdz tam novedi. Bet tagad pagaidi! Nu ir tavs laiks nonākt gūstā un kļūt par vergu. Tu biji sagūstījis citus, liekot tiem vergot. Tagad Es tevi sagūstīšu, un tu būsi mans cietumnieks. Tu ne tikai būsi tāds vergs, kādi bija viņi, bet tu būsi kā ļaundaris, ko cilvēki vēlas sodīt ar nāvi.”

Kristus spēks un vara pār grēku tagad tiek dota tiem, kas tic uz Viņu, kas zina, ka arī viņi tagad ir kungi pār grēku. Grēks ticīgos vairs nespēj piespiest grēkot pret Dievu vai krist izmisumā, tāpēc ka augstībā uzkāpušais Kristus palīdz viņiem pretoties grēkam, kad tie tic uz Viņu un piesauc Viņu. To apstiprina Pāvils Vēstulē romiešiem 6:14: „Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai.” Tas nozīmē, ka grēks un ļaunā iekāre jums vēl joprojām darīs sāpes, bet vairs nespēs jūs kontrolēt. Jo grēka vara ir lauzta un grēks guļ jums pie kājām. Tagad jums ir jābūt grēka kungam, bet grēkam ir jābūt jūsu vergam. Grēks ir gluži kā slepkava, kurš, kaut arī vēl dzīvs, nespēj jums kaitēt, jo ir sagūstīts; cietuma sargs to tur važās, atturot no turpmākām slepkavībām. Slepkava gan var dusmoties un lādēties, bet nespēj jums neko kaitēt. Tāpat ir ar grēku. Tas vēl nav pilnīgi miris un aprakts. Bet Kristus to ir sasaistījis un iekalis ķēdēs, tā ka grēks vairs nespēj kaitēt ticīgajiem, nedz piespiest tiem nepaklausīt Dievam vai viņus izbiedēt. Un kaut arī grēks to mēģina, ticīgajiem joprojām ir tik daudz palīdzības un mierinājuma, ka tie spēj uzvarēt grēku. Taču tiesas dienā grēka galva tiks nocirsta un tas tiks pilnībā iznīcināts. Līdz tam grēks atrodas ieslodzījumā kā sasaistīts zaglis un nevalda pār mums, kamēr vien mēs paliekam Kristus, mūsu Kunga un Ķēniņa, valstībā.

Tādēļ Jēzu pamatoti sauc par Ķēniņu, jo Viņš ir uzkāpis augstībā un sēdies pie Dieva labās rokas Debesu godībā, un ir sagūstījis mūsu gūstītājus. Tā Viņam nebija nekāda bērnu spēlīte, nedz arī kāds nebūtisks darbs šeit uz zemes. Jo Viņš noķēra slazdā cilvēka mūžīgos ienaidniekus un gūstītājus, arī velnu, kurš bija sagūstījis visu pasauli. Viņš tos ieslodzīja cietumā, un rezultātā – kaut arī grēks un velns niknumā vēršas pret mani un grib mani mocīt, tomēr tad, kad es pieķeros Kristum, tie nespēj mani uzveikt.

Taču, ja grēks ir sagūstīts, tad man, kas ticu uz Kristu, ir jādzīvo tā, ka naids un skaudība pret manu tuvāko neuzvar mani; drīzāk man ir jācīnās pret grēku un jāsaka: „Vai tu mani dzirdi, grēks? Tu, kas gribi mani izprovocēt uz dusmām un skaudību, laulības pārkāpšanu, zagšanu, neuzticību? Nē, tā nenotiks!” Līdzīgi, ja grēks uzbrūk un cenšas mani iebiedēt un padarīt nemierīgu manu sirdsapziņu, man jāsaka: „Nekā nebūs, grēks! Tagad tu esi mans vergs un es esmu tavs kungs. Līdz šim tu mani turēji gūstā. Taču tagad es ticu uz Kristu, un tu nebūsi mans bende. Es stāvu tavā priekšā bez ķēdēm un važām. Jo tu esi mana kunga un Ķēniņa cietumnieks, kas tevi padarījis par manu kāju pameslu.

Taču mūsu vecajam Ādamam ir ļoti grūti saprast, ka caur Kristu un caur ticību uz Viņu man ir jāpakļauj grēks tā, lai tas būtu mans vergs. Tāpēc žēlastības un ticības sludināšana ir salda un mierinoša izbiedētai sirdsapziņai, nevis mūsu grēcīgajai miesai, kam tiek nodarītas sāpes, kad tai tiek teikts nekļūt dusmīgai, neienīst, neiekārot vai neturpināt grēkot. Jo vecais Ādams grib brīvību grēkot. Bet, ja jūs atsakāties no ticības un sekojat savai miesai, darot to, ko grib grēks, jūs esat vai nu nožēlojami, grūtsirdīgi, nomākti un izmisuši, vai arī iegrimuši naidā, skaudībā, iekārē un citos grēkos. Tad jūs atbrīvojat grēku, kuru Kristus bija sagūstījis, un nošķirat sevi no Kristus, kurš jūs atbrīvoja ar Savas debesbraukšanas spēku. Tā jūs paši sevi nododat atpakaļ cietumā un ienaidnieka, grēka važās.

Bet, kad jūs ticībā stingri pretojaties grēkam, tas nevar jūs satvert, nevar jūs iebiedēt, nedz arī sagūstīt. Un, kaut arī grēks mūs joprojām vilina slazdā, mēs pieķeramies Ķēniņam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas ir sagūstījis mūsu gūstītāju un izcīnījis mums uzvaru. Šim mūžīgajam Ķēniņam līdz ar Tēvu un Svēto Garu ir slava un pateicība mūžīgi. Āmen.

Mūsdienu cilvēku tik lielā mērā ir ietekmējusi psiholoģija, ka viņš patiesībā vairs nespēj saprast lielās ticības patiesības, to skaitā arī lūgšanu. Pazaudējis reālitātes un Dieva izpratni, cilvēks tagad par reāliem uzskata vienīgi iekšējos psihiskos procesus, to kas notiek viņa galvā. Līdz ar to lūgšana ir kļuvusi vienīgi par izrunāšanos pašam ar sevi, par ko liecina kaut vai tas, ka tā vairs netiek teikta skaļi. Praktiski daudzu kristiešu lūgšana mūsdienās ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu austrumu filozofiju praktizētajai meditācijai. Tādā veidā tā ir pazaudējusi to vareno spēku un nozīmi, kāds lūgšanai bija senajā baznīcā un lielajos ticības laikmetos. Tik traģiska ir šī pārmaiņa, ka mēs pat varam sacīt, ka liela daļa kristietības ir kļuvusi mēma. Pievērsīsimies tagad šīsdienas evaņģēlija tekstam, kur mūsu dārgais Kungs Jēzus Kristus mudina mūs uz lūgšanu. Izlūgsimies arī Svētā Gara palīdzību, lai Jēzus vārdi kalpotu mums par pretindi pret šīs pasaules maldiem.

Īpašus mudinājuma vārdus lūgt Dievu Jēzus adresē saviem mācekļiem Zaļās Ceturtdienas vakarā pēc tam, kad bija brīdinājis apustuļus par bēdām, kas tos piemeklēs, kad Viņš tos uz īsu brīdi atstās. Jēzus mierina savus mācekļus, ka viņu skumjas gan tiks vērstas priekā, un tad uzreiz seko pamudinājums lūgt Dievu. Abas šīs lietas ir saistītas. Kad kristietis piedzīvo skumjas un nelaimi, briesmas un pārbaudījumus, tad viņa īstais mierinājums un palīdzība ir ķerties pie lūgšanas, saukt uz To Kungu. Tādējādi Jēzus šeit māca savus apustuļus – un arī mūs – bēdu laikos būt drošiem un neatlaidīgiem lūgšanā. Pateicoties Jēzus upurim par mūsu grēkiem, mēs varam lūgt Dievu tāpat kā to darīja pats Jēzus. Debesu Tēvs uzklausa kristiešu lūgšanas, jo tie mīl Viņa Dēlu un tic Viņam. Ar savu aiziešanu pie Tēva labās rokas Debesu godībā Jēzus ir panācis to, ka mums tagad ir pieeja pie Tēva, lai kur mēs Viņu lūgtu – dievnamā vai mājās, darbā vai atpūtā. Ar drošu prātu mēs varam tuvoties Viņam un sacīt: „Mīļais Debesu Tēvs, es zinu, ka Tu mani mīli, jo es mīlu Tavu Dēlu, savu Pestītāju; ar šādu pārliecību es gribu Tevi lūgt. Tu uzklausīsi manu lūgšanu un dosi man to, ko es lūdzu nevis tāpēc, ka es esmu svēts un taisns, bet Tava Dēla dēļ. Viņa Vārdā es tagad nāku Tavā priekšā un lūdzu Tevi ar pārliecību, ka Tu atbildēsi uz visiem maniem lūgumiem un gādāsi par manām vajadzībām, un es nekad nešaubīšos, ka mana lūgšana ir uzklausīta, neskatoties uz manu necienību.

Taču mūsu niknākais ienaidnieks velns ir nelietis, kas slepus piezogas mums no muguras, mēģinot mūs visādi novērst no lūgšanas. Tādēļ mums jābūt gataviem viņam stāties pretī. Kad velns iedveš jums domas, ka jums pirms lūgšanas vēl jāpadara citas lietas, tad jums jāsaka: „Nē, ne tā; tiklīdz rodas vajadzība, man jālūdz Dievs.” Jo tikko ir kāda vajadzība, tad ir īstais laiks lūgt un lūgšana ir neatliekamāka par visu citu.

Mūsu dārgais Kungs vēlas, lai mēs neko neuzsākam bez lūgšanas, kā to dara bezdievīgi cilvēki, kuri ēd, dzer un priecājas, iztiekot bez Dieva lūgšanas. Kristietis izvairās no šāda pretīga un nepateicības pilna dzīvesveida. Viņš lūdz vismaz Mūsu Tēvs lūgšanu rītos un vakaros un pie galda. Patiesībā kristieša pienākums ir lūgt Dievu bez mitas. Ja tas iespējams, tad skaļi, jo tas nav iespējams, tad vismaz klusībā. Ik brīdi mūsu sirdīm ir jāvēlas, lai Dieva vārds tiktu slavēts, lai nāktu Viņa valstība, lai notiktu Viņa prāts; lai Viņš dāvā mums mieru, labu laiku un veselību un līdzīgas lietas. Kristietis savā sirdī ilgojas pēc šādām svētībām visu laiku. Ir liela vajadzība lūgt Dievu nemitīgi, jo kristietis nekad nav drošībā no velna un savas paša miesas, no krišanas grēkā un kaunā. Taču līdz ar šādu klusu sirds lūgšanu ir vajadzīga arī ar muti izteikta lūgšana. Kristus māca, ka mums jālūdz Viņa vārdā. Cilvēks, kas tic uz Kristu, ir pareizi sagatavots un ir īsts priesteris; viņš var ar prieku atvērt savu muti un izlūgties no Dieva to, ko viņš uzskata par vissvarīgāko sev un citiem kristiešiem.

Tātad vispirms kristietim ir jāzina, ko viņš grib lūgt. To, kas konkrētajā brīdī tas ir, vienmēr saka priekšā spiedošie apstākļi. Arī tagad mēs dzīvojam grūtos laikos, kad dažādas vajadzības tikai vairojas un vairojas. Pasaule par to lād Dievu, bet mēs tiekam mudināti Viņu lūgt, lai līdz ar pasaulei nekristu apgrēcībā. Tas, ka tik daudzi cilvēki pretojas Dieva vārdam, jau ir pietiekams pamats lūgšanai, kaut arī mums nebūtu nekādu citu personisku vajadzību. Bet, ja kāds pats nespēj visas vajadzības saskatīt, tas lai vienkārši lūdz Mūsu Tēvs lūgšanu, kurā ietvertas visas mums nepieciešamās lietas.

Pirmajā lūgšanā „Svētīts lai top Tavs Vārds” mēs lūdzam par dārgo Evaņģēliju, par visiem uzticamajiem mācītājiem, pret visiem maldu mācītājiem un neticīgajiem. Jo tie visi zaimo un netur svētu Dieva Vārdu. Mēs lūdzam, lai Dievs viņus iegrožo, savalda un dāvā dievbijīgus mācītājus, kuri paturēs Dieva vārdu visā skaidrībā un aizstāvēs pret visiem maldiem.

Otrajā lūgšanā „Lai nāk Tava valstība” mēs lūdzam, lai ietu bojā velna un nāves valstība, lai Dievs pilnībā iznīcina visu velna valstību un lai nodibina Savu valstību mūsos un visos cilvēkos ar Savu vārdu un Svēto Garu.

Trešajā lūgšanā „Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes” mēs lūdzam, lai tiktu izjaukts jebkāds ļauns nodoms un griba, kas pretojas Dieva gribai. Velnam un samaitātajai pasaulei tā ir nepanesama lūgšana, jo tā tieši pārtver neizsakāmo ļaunumu, ko velns un neticīgā pasaule mēģina ikdienas īstenot.

Ceturtajā lūgšanā „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien” mēs lūdzam par visiem, kas ir kādos valsts vai pašvaldību amatos, par mūsu priekšniekiem un padotajiem, par mūsu vecākiem, par sievu un bērniem, par barību, par labu ražu, par mieru un visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu šajā pasaulē; lai Dievs ikvienu svētī viņa aicinājumā un žēlīgi to pasarga no ikvienas nelaimes.

Piektajā lūgšanā „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” mēs lūdzam, lai Dievs pret mums ir iecietīgs, novērš no mums Savas dusmas, kuras mēs esam pelnījuši, nesoda mūs mūsu grēku dēļ, un lai dienu no dienas dod mums Savu žēlastību, ka pieaugam svētā dzīvē, palīdz mums darīt Viņa prātu un dzīvot mierā citam ar citu, un būt gataviem piedot vienam otra pārkāpumus.

Sestajā lūgšanā „Neieved mūs kārdināšanā” mēs lūdzam, lai Dievs nāk palīgā visām noskumušām sirdīm, nepamet tās kārdinājuma mokās, bet žēlsirdīgi tās atsvabina caur Viņa vārdu un Svēto Garu un izjauc velna intrigas un varu.

Septītajā lūgšanā „Bet atpestī mūs no ļaunā” mēs lūdzam par to svētīgo brīdi, kad Dievs no Savas žēlastības atpestīs mūs no šīs raudu ielejas un izglābs mūs mūžīgi, piepildīdams to, ko devis mums Svētajā Kristībā.

Tādēļ viss, kas mūs var uztraukt vai radīt raizes, vai – gluži pretēji – var kalpot mūsu labumam, ir ietverts lūgšanā Mūsu Tēvs. Dievs ir pavēlējis mums lūgt un apsolījis mūs uzklausīt, turklāt vēl devis lūgšanas vārdus, kurā visbrīnišķīgākajā veidā ir ietvertas visas mūsu vajadzības.

Tālāk Kristus māca mūs lūgt Viņa Vārdā; jo mums ir jāatzīst, ka esam nabaga grēcinieki, necienīgi nākt Dieva priekšā un runāt ar Viņu, un vēl jo mazāk cienīgi no Viņa ko lūgt. Lai mēs neļautu mūsu necienībai traucēt lūgšanai, Tas Kungs pavēl mums lūgt Viņa Vārdā un apsola, ka mums tiks dots viss, ko Viņa Vārdā lūdzam. Tātad lūgšanai, ar ko mēs pielūdzam un godājam Dievu, pilnībā jābalstās tikai un vienīgi uz Jēzu Kristu. Tādēļ visas lūgšanas, kas netiek teiktas Jēzus Vārdā, nav lūgšanas vai Dieva pielūgšana.

Tālāk Jēzus saka: „Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” Šeit Viņš aicina mācekļus lūgt pašus. Ar šiem vārdiem Jēzus māca mūs, lai nepaļaujamies, ka kāds cits lūgs mūsu vietā un mums pašiem vairs tādēļ nevajadzēs lūgt. Ikvienam kristietim ir jālūdz pašam par sevi, par citiem, bet īpaši par kristietības vajadzībām. Jo kristietību uztur divas lietas: Dieva vārds un kristiešu lūgšanas. Gluži kā kristīgo baznīcu atbalsta Dieva vārds, tāpat to uztur ikviena atsevišķā kristieša lūgšana.

Ikvienam, kurš mīl kristīgo baznīcu un Evaņģēliju un kuram rūp to labklājība, vajadzētu atcerēties, ka viņam ir jāpalīdz tie uzturēt. Vislabāk mēs to varam paveikt caur lūgšanu, lūdzot, lai Dieva Vārds tiktu svētīts, lai nāktu Viņa valstība, lai Viņa prāts notiktu; un no otras puses – lai velna vārds tiktu nievāts, viņa valstība sagrauta, un viņa griba un ieceres nepiepildītos. Jo ikviens kristietis ir karavīrs, kurš ir iesaistīts karā ar velnu. Tikpat noteikti kā mācītājiem ir jācīnās ar mācīšanas un sludināšanas palīdzību, tā arī jums jācīnās ar lūgšanas palīdzību. Tā mums ir jācīnās ik brīdi; jo mēs, kristieši, esam vareni karavīri, daži caur sludināšanu, citi – caur lūgšanu. Šīs divas lietas – cītīga sludināšana un dedzīga lūgšana – caurdur velna sirdi. Velnu var sakaut tikai ar šādiem ieročiem.

Nav nekādu šaubu par to, ka mūsu lūgšanu dēļ ir izjaukti dažādi mūsu ienaidnieku ļaunie nodomi. Tādēļ nenonieciniet lūgšanu, kaut arī jums uzmāktos domas, ka neesat cienīgi vai piemēroti lūgt. Ja tas tā būtu, neviens nebūtu cienīgs. Lai ikviens kristietis sev saka: „Tā kā lūgšana ir Dievam tik tīkama un tik ļoti būtiska un svarīga man un visai baznīcai, tad es apmeklēšu dievkalpojumus un arī dedzīgi lūgšu mājās, jo es esmu pārliecināts, ka lūgšana nav un nevar būt velta.”

Kristietim arī jādomā šādi: „Es – paldies Dievam – vienmēr esmu mīlējis Kristu un Viņa Evaņģēliju un drīzāk pametīšu visu, nekā noliegšu manu Kungu Kristu. Es arī ticu, ka Tēvs mani mīl un uzklausīs manu lūgšanu, gluži kā Kristus ir apsolījis. Tādēļ es nekam neļaušu sevi novērst no lūgšanas.” Lai Dievs, mūsu Tēvs, dāvā mums Savu Svēto Garu, ka visos pārbaudījumos un kārdinājumos mēs nesam visus savus lūgumus Viņa priekšā un tiekam atbrīvoti no visām bēdām šeit laikā un tur mūžībā. Āmen.

Vārdus, kurus mēs dzirdējām Jāņa evaņģēlija lasījumā, žēlsirdīgais un laipnais Kungs Jēzus teica Saviem nomāktajiem un uztrauktajiem mācekļiem neilgi pirms savas krusta nāves. Šajā pasaulē nekad nav bijusi un arī vairs nebūs tik dārga, draudzīga un jauka kopība un sadraudzība, kāda bija starp Kristu un Viņa mācekļiem. Tieši tādēļ mācekļi kļūst bēdu pārņemti, kad tie dzird, ka Viņu dārgais Kungs un Mācītājs drīz teiks atvadu vārdus un viņus pametīs. Viņi ir noskumuši tāpēc, ka tiem nāksies zaudēt šo īpašo sadraudzību. Viņi ir tik sagrauzti, ka pat neuzdrīkstas Jēzum par to jautāt.

Vērojot noskumušos mācekļus, Viņš tos mierina un stiprina, lai mazinātu neizbēgamās aiziešanas sekas. Jēzus ciešanas un nāve būs smags trieciens, ar ko velns un pasaule tiem cietsirdīgi uzbruks. Dārgie bērni, Viņš saka, jūs esat ļoti uztraukušies par manu nenovēršamo aiziešanu, un jums tik tiešām sāp, ka Es no jums tikšu paņemts prom un jūs paliksiet vieni. Taču dzeniet prom savas skumjas, jo pēc Manas aiziešanas jums klāsies daudz labāk nekā tagad. Ja Es jūs nepamestu un neaizietu no šīs tagadējās dzīves, tad jūsu stāvoklis paliktu tāds pats un nekas nemainītos: jūdi turpinātu dzīvi Mozus bauslības gūstā, pagāni – savā aklumā – un visa pasaule – paliktu pakļauta grēkam un nāvei. Bet, kad Es jūs atstāšu, lai mirtu un ietu pie Tēva un paveikšu uzdevumu, ko Dievs Mani sūtījis izpildīt, tad Es savukārt sūtīšu jums Svēto Garu, kas aizsāks jaunu dzīvi jūsos un visā pasaulē. Tādēļ tas ir uz labu, ka jūsu sirdis tagad lūzt un mūsu šīs zemes sadraudzība tiks pārtraukta, jo jums tiks dāvāts jauns Aizstāvis – Svētais Gars.

Arī mums lūst sirds, kad zaudējam kaut ko dārgu. Taču sirdssāpes ir dažādas. Vienas ir viltus un liekuļotas, kad cilvēki no kaut kā atsakās, lai ar laiku iegūtu vairāk, nekā tiem bija sākumā. Otras sirdssāpes ir derīgas un labas. Tās rodas tad, kad mums ir jāatsakās no tā, kā mums pietrūks, kad tā vairs nebūs. Tad mūsu sirds nelūst mūsu nepacietības vai uztraukuma dēļ, bet mēs pacietīgi samierināmies ar notiekošo un atstājam to Dieva ziņā. Tā arī mācekļi ļoti mīl savu Kungu un Mācītāju, kas ir labi un pareizi, tomēr viņiem jāatsakās no šīs zemes sadraudzības ar Viņu un jāpiedzīvo sirdssāpes. Viņiem tagad klājas tāpat kā kādreiz Ābrahāmam, kurš ļoti mīlēja savu dēlu Īzāku. Īzāks bija Sāras un Ābrahāma vienīgais dēls, kurš bija piedzimis, kad tie jau bija ļoti veci. Viņš bija arī apsolījuma nesējs, bet Dievs, pārbaudīdams Ābrahāmu, bija prasījis, lai viņš upurē savu dēlu. Patriarha sirds lūza, bet viņš būtu upurējis savu mīļoto dēlu, ja eņģelis no debesīm nebūtu viņu apturējis. Ar šo piemēru Dievs norādīja uz savām sāpēm, kad tam būs jāupurē savas Dēls, sūtot to nāves un elles ciešanās.

Tādēļ, kad piedzīvojam kaut ko sāpīgu vai rūgtu, mums tas ir jāpieņem paklausībā Dievam, pacietīgi jāpanes un jāgūst mierinājums, ticot, ka galu galā Dievs visu vērsīs par labu. Jo tā Dievs mēdz rīkoties, ka pēc kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kad mūsu sirdis ir salauztas, Viņš dāvā bagātīgu un pāri plūstošu mierinājumu.

Tā Kristus šeit mierina Savus mācekļus ar gaidāmo svētību – Svēto Garu – it kā sakot, dārgie brāļi, turiet drošu prātu un saņemiet mierinājumu, kaut arī Es aizeju un atstāju jūs vienus bez šīs zemes sadraudzības ar mani. Es drīzāk gribētu palikt ar jums, lai man nebūtu jādzer kauss, ko Mans Tēvs man devis. Bet patiesi būs labāk, ka Es aiziešu pie Tēva, nekā ja es palikšu pie jums. Ja es neaizeju, Aizstāvis un Mierinātājs nenāks pie jums. Bet, ja Es aizeju pie Tēva, Es sūtīšu Aizstāvi – Svēto Garu. Tādēļ mana aiziešana ir daudz labāka priekš jums nekā palikšana.

Tālāk Kristus saka, ka tad, kad nāks Svētais Gars, Viņš pārliecinās pasauli par grēku taisnību un tiesu. Kad Svētais Gars nāks, paskaidro Kristus, Viņš liecinās par mani caur jums visai pasaulei. Jūs būsiet mani liecinieki un pasludināsiet mani visā pasaulē. Es jums sūtīšu Svēto Garu; Viņš jūsos darbosies tā, ka kļūsiet drosmīgi, gatavi cīnīties un nosodīt visu pasauli. Caur jūsu vārdu un sludināšanas amatu Svētā Gara spēkā visa pasaule jums taps pakļauta un būs jums pateicību parādā.

Vārds „pasaule” šajā gadījumā ir visi ļaudis visā pasaulē – gudrie, mācītie, svētulīgie, varenie, imperatori, ķēniņi, valdnieki, dižciltīgie, pilsētnieki, laucinieki, necilie, nabagie, jaunie un vecie. Vārdi „pārliecināt” vai „nosodīt” nozīmē, nerespektējot personas, apstrīdēt visu cilvēku darbus un rīcību, neskatoties uz to, kas viņi ir. Tas nozīmē pasludināt, ka Dieva acīs tie visi ir peļami un netaisni un ka tiem ir jāuzklausa šī Kristus sludināšana vai jātiek nolādētiem un jāiet mūžīgā pazušanā. Tādā veidā visi cilvēki šajā pasaulē tiek padoti Vārda sludināšanai, apustuļiem un viņu pēctečiem darbojoties Dieva vietā.

Jēzus ietver Svētā Gara un apustuļu kalpošanu trīs daļās, sakot, ka viņiem caur Svēto Garu vai Svētajam Garam caur viņiem ir jāpārliecina pasaule par grēku, taisnību un tiesu. Pirmkārt, par grēku, jo tie netic Jēzum. Kristus saka, ka apustuļiem caur vārdu un Svētā Gara spēku jāpārliecina visi šīs pasaules gudrie, taisnīgie, dievbijīgie un varenie par viņu grēcīgumu Dieva priekšā, par to, ka tie pārdoti grēka varā. Un apustuļiem jānosoda neticības grēks. Pasaule nav jānosoda tikai zagšanas, laulības pārkāpšanas, slepkavošanas un citu baušļu pārkāpšanas dēļ, par ko mēdz sodīt arī laicīgā vara. Bet apustuļiem jānosoda pasaule tāpēc, ka tā atsakās ticēt Jēzum. Tādēļ apustuliskā sludināšana būs kaut kas pilnīgi jauns un svešs pasaulei, proti, ka bez ticības uz Jēzu viss ir grēks, lai cik svēti un labi tas izskatītos pasaules acīs. Un no otras puses – tiem, kas tic uz Jēzu, visi grēki, lai cik lieli un smagi tie būtu, ir apklāti un piedoti; un viss, ko ticīgie dara – ēd, dzer, ceļas, guļas, visi viņu labie darbi ir pieņemami un tīkami Dieva acīs. Bet visi neticīgo darbi, lai cik labi un svēti tie šķistu, ir grēks, tā ka pat tad, kad tie ēd maizi, viņi izpelnās Dieva nepatiku un grēko.

Otrā lieta, par ko jāpārliecina pasaule ir: „Par taisnību, jo Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.” Šī ir unikāla un neparasta taisnība, kas atšķiras no tās, kas ir pasaulei. Tā nav mūsu, bet gan Kristus taisnība; jā – tas ir pats Kristus. Un tomēr tā kļūst par manu taisnību, kad es ticu, ka Kristus ir aizgājis pie Tēva, proti, ka Viņš piedzima no Jaunavas Marijas, cieta zem Poncija Pilāta, tika krustā sists, aprakts, trešajā dienā augšāmcēlās, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas. Tātad taisnība, kas der Dieva priekšā un kas tiek saukta par kristīgo taisnību nenāk no mūsu pašu sirds, kaut arī tai tur ir jāatrodas. Tā nesastāv no mūsu darbiem, bet no ticības uz Kristu. Dieva Dēls nodeva Sevi nāvē par mūsu grēkiem un tika augšāmcelts mūsu attaisnošanai un ir mūsu Kungs un Pestītājs. Tādēļ Dievs pasludina par attaisnotu to, kurš tam tic.

Šī ir īpaši mierinoša vēsts, kuru Aizstāvis Svētais Gars pasludināja pasaulē caur apustuļu muti. Kas gan var būt vēl mierinošāks, ka visi grēki, lai cik daudz un lieli tie arī būtu, ir izdzēsti, piedoti, apklāti un netiek pieskaitīti vai pielīdzināti mums, tāpēc ka mēs ticam uz Kristu, un ka tas, kuram ir šāda ticība, ir attaisnots Dieva priekšā bez jebkādiem darbiem vai nopelniem no savas puses, bet vienīgi caur ticību uz Kristu?

Trešā vēsts ir: „Par tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.” Kad šī vēsts tiek sludināta pasaulē, tad jūdi līdz ar visiem pasaules dievbijīgajiem saka: „Vai tad Dievs pats neiedibināja bauslību un labos darbus? Bet jūs sakāt, ka nekas no tā nav derīgs Dieva priekšā, kā vien ticība Kristum!” Te Kristus saka apustuļiem: „Turiet drošu prātu; lai pasaules viedoklis jūs neietekmē. Ja jūdu un pagāni nosoda jūsu mācību, nepievērsiet tam uzmanību. Jo velns nevar neko citu darīt, kā nosodīt un vajāt ticības un kristīgās taisnības mācību.

Nav nekādas nozīmes tam, ka viņi jūs izslēdz no sadraudzības un nosoda kā maldu mācītājus. Viņi jau ir notiesāti. Šīs pasaules valdnieks ir atbildīgs par apsūdzībām, kas vērstas pret jums. Bet nekļūstiet bailīgi un neļaujieties iebiedēties; šīs pasaules valdnieks jau ir notiesāts. Dārgie bērni, pasaule jums uzbruks; tā tiesās jūsu rīcību un nosodīs jūsu mācību; bet gūstiet mierinājumu no tā, ka Es jau esmu notiesājis šīs pasaules valdnieku; tādēļ viņa izvirzītās apsūdzības jums neko nespēj kaitēt.

Mūsu dārgais Kungs Kristus mierina un stiprina Savus mācekļus un līdz ar to arī visus kristiešus, lai tie neizbīstas no pasaules sprieduma, nedz arī domā, ka ir Dieva noraidīti un nosodīti, kad tos tiesā un nosoda velns un pasaule. Ps. 37:33 saka, ka Tas Kungs taisno „nepamet bezdievīgā varā un nepazudina viņu, kad to tiesā”. Tātad Kristus māca: Kaut arī pasaule un velns jūs nosoda, esiet droši, ka Es viņus jau esmu notiesājis; Es esmu nosodījis šīs pasaules valdnieku! Ar to ķēniņu un farizeju gudrība ir satriekta. Kristus paturēs virsroku, kad pasaule jūs tiesās, lai cik gudri un dievbijīgi šie tiesneši izrādītos. Vienīgi Kristus ir patiesi gudrs un taisns, kamēr visi cilvēki ir muļķi un grēcinieki. Tādēļ Kristus būs tas, kurš teiks pēdējo vārdu. Un Viņš ir mūsu taisnība, dzīves svētums, prieks, miers un drošība. Tā ir jauna, pasaulei sveša – Evaņģēlija dziesma, kuru mums māca dziedāt Svētais Gars. Āmen.